Šodien, kaut gan nu jau jāsaka, ka vakar, piedzīvoju totālu izgāšanos savu kolēģīšu priekšā…

Mums darbā mūsu mazajai komandai (8 cilvēki) tika izdomāts feins kopā pavadīšanas laiks un komandas saliedēšanas pasākums – kopīga ēst gatavošana. Tas tagad moderni un šādai idejai visi ātri vien piekrita. Kopīgi tika izvēlēta ēdienkarte, balsojot, ko gatavosim un ēdīsim, un saldajā par populārāko variantu kļuva Ābolu un rozīņu sacepums. Tik tālu viss feini un es, protams, priecīga, ka tiks gatavota kāda no manām iekrātajām receptītēm. Nelaime tik tā, ka gatavotājs bija nevis Mārtiņš Sirmais, bet Lolita Kauķe :(. Vispār jau visu gatavojām kopā, bet tā kā šī recepte bija manis piedāvātā, tad es it kā arī šo koordinēju un nepieciešamos sastāvdaļu daudzumus “centos” noteikt (uz aci). Uzsvars šeit uz “centos”, jo, kā šī ieraksta nosaukums vēsta, nekas labs rezultātā laikam tomēr nesanāca…

Domāju, nu, ko tur daudz, apmēram pēc noteiktajiem daudzumiem visu sajauksim, tad jau sanāks, būs labi. Sacepums vēl tā neko, puslīdz, kaut gan atmiņā man arī bija iespiedusies patīkamāka garša. Toties vaniļas mērce! O, tā bija izgāšanās pa rubli! Stāvēju pie plīts un ilgi maisīju piena + miltu + olu masu ar cerību, ka tā sāks iebiezēt. Sākumā neko sliktu nenojautu. Maisu, maisu, kolēģi apkārt, stāstu viņiem, kā tāda mērce taisāma, viņi klausās utt. Pēc kāda laiciņa sapratu, ka laiks iet, es tik maisu, bet konsistence nemainās, kaut arī t^o gana karsta, olu dzeltenumi pievienoti, milti arīdzan. Mēģinot glābt situāciju, pieberam vēl miltus, vēl pabildus olu dzeltenumus. Nekas īpaši nemainās. Domāju, nu, ko bremzēt, piegāžu cukuru, vaniļas esenci, garšoju – jopcik, jūtama tikai miltu garša un rūgtenums no esences. Lai “uzlabotu” mērcīti, piegāžu vēl cukuru. Tagad ir ļoooti salda miltu masa ar rūgtenu piegaršu.

Kā jau noprotams, šajā ēdienreizē mums bija sacepums… bez mērcītes… Labi vēl, ka bija nopirkts saldējums, ko varēja kopā ar sacepumam ēst, kaut gan te arī laža sanāca, jo šokolādes saldējums, manuprāt, nu galīgi negāja kopā ar sacepumu. Ja mērci negatavo, tad obligāti jāņem vaniļas saldējums, bet vēl labāk tomēr to mērcīti.

Nu ko, vismaz ieguvu sev mācību, ko jau biju iepriekš dzirdējusi, bet tā līdz galam aiz auss, acīmredzot, nebiju likusi: saldo ēdienu sastāvdaļas ir jāņem precīzi pēc receptē noteiktā daudzuma! Tas īpaši attiecās uz šādām mērcēm un dažādām mīklām. Dievs dod, ka es šo mācību atceros līdz nākamai reizei, kad gribēšu kādu iepriecināt ar savām kolosālajām “kulinārijas prasmēm”.

Piedodiet, kolēģītes!

P.S. Bet ticiet man, tas ēdiens ir patiesi garšīgs, ja prot to pagatavot.