Kādu laiciņu atpakaļ mans draugs, kurš parasti mani knapi atceras apsveikt dzimšanas dienā, vārdadienā un kur nu vēl kādos citos svētkos, mani milzīgi pārsteidza – saņēmu divas dāvanas vienā reizē! Un ne jau šādas tādas! Viena no tām ir topa spēle mūsu ģimenes vakaros, bet otra ilgi gulēja augstākajā plauktā un sāka krāt putekļus, kas mūsu miteklī nav mazums. Krāja, krāja, līdz kādus pāris mēnešus atpakaļ saņēmos to kustināt. Pakustināju, nopūtu putekļus un sāku pētīt – Kastīte “Ēst ir tavā dabā”. Tur atrodami šādi tādi nieciņi ēšanreizei, dvd un grāmata. Grāmata skaista.

Tāda kā nepabeigta un tas man patīk. Varbūt kāds, kam ir televizors, par šo pārraidi būs dzirdējis, bet es, kam televizors nav – nebiju. Tādēļ man arī dvd būs interesanti noskatīties, bet līdz tam laikam vēl kāds gads jāpagaida. Latviešiem tāds teiciens – kas lēni nāk, tas labi nāk. Bet ne par to šis stāsts.

Grūti man to grāmatu nosaukt par recepšu grāmatu, drīzāk tāda kā pamācību grāmata, kā tikt pie garda paēdiena atrodoties brīvā dabā. Tad nu nolēmu arī vienu ieteikumu izmēģināt. Kā par laimi vai nelaimi, pārgājiens nebija jāorganizē, jo brālis ir apmeties jaukā lauku mājā, kur tad arī izmēģinājām avīzē ceptas siļķes.

Man par brīnumu izdevās un bija patiešām gardi. Ja nu vienīgi varēja būt nedaudz mazāk sālīša, bet to jau ne es pievienoju, bet gan siļķu sagatavotāji – tās iegādājos Rīgas centrāltirgū. Paņēmiens pavisam vienkāršs – ņem biezu papīru (ieteikts bija Rīgas laiks un man tāds tieši pagadījās, tādēļ to arī izmantoju), samitrina pamatīgi un tin tajā iekšā mazsālīto siļķi. Vīstokli liek uz oglēm. Kad sāk čūkstēt, griež uz otru pusi. Kad atkal čūkst, ir gatavs baudīšanai. Es jau atkal izcēlos, kad pirmo zivi sausu uzliku uz oglēm. Nekas labs nesanāca, bet laicīgi norāvām nost un zivs tika glābta un pēdīgi tik un tā apēsta. Tātad – obligāti samitriniet!

Rezultāts – arī vēl pat ne 9 mēnešus vecais Klāviņš iemēģināja un nemaz nesmādēja (jāpiebilst gan, ka viņš vēl līdz šim laikam neko ēdamu vēl nav smādējis :)), kā arī mans brālis, kas sākotnēji atteicās mēģināt, no rīta lika cepto siļķi uz brokastu maizītēm un atzina, ka ēst var. Pārējie gan slavēja pamatīgi un brāļa krustmāte pat jaunību atcerējās. Kamēr vēl vasara nav pavisam beigusies – pamēģiniet, ja apnicis mūžīgais šašliks!

Paldies Oltem par iedvesmu.